Indijas arhitektūras vēsture

taj-mahal-366_1280

Indijas arhitektūras pirmsākumi ir meklējami vēl aizvēsturē, agrajiem cilvēkiem cēla savas pirmatnējās būves, tās raksturīgā forma veidojās mūsu ēras pirmajos gados, bet savu zelta laikmetu tā piedzīvoja agrajos viduslaikos. Vēlāk, viduslaiku beigās planšetes, Indija ienāca Islāms, kā arhitektūra atstāja nozīmīgu iespaidu vietējā arhitektūrā. Abu lielisko stilu sakausējuma eksperiments tika pilnībā realizēts Mogulu impērijas pastāvēšanas laikā. Kamēr tā sauktā Mogulu arhitektūra vēl turpināja izplatīties, Indijā ieradās briti, kas arī sniedza savu ieguldījumu senās zemes arhitektūrā.

Agrāko Indijas būvju atliekas glabā liecības vēl no aizvēstures laikiem. Spilgtākie pierādījumi tam ir atrodami Balučistānā, Sindā, Bhimbetkā, Kašmirā un citos Indijas reģionos. Šajās vietās saglabātās celtniecības liecības ir izteikti primitīvas, tā kā aizvēstures cilvēks dzīvoja dabīgās alās un viņa mākslinieciskā izteiksme aprobežojās ar alu zīmējumiem un instrumentu rotājumiem.

Celtniecības aktivitātes guva ievērojamu impulsu līdz ar urbanizācijas sākšanos plašajos līdzenumos un lielo upju krastos. Šīs pilsētas pieder pie Indusa Ieleju civilizācijas, kas ir saukta arī par Harppanu kultūru, un tās pieredzēja savu briedumu 4500 līdz 4000 gadu senā pagātnē. Par spīti augstai pilsētu plānojuma un celtniecības tehniku izpratnei, nav saglabājušās liecības par Harppanu ēras būvēm, kas varētu lepoties ar lielu augstumu. Atšķirībā no saviem laikabiedriem citur pasaulē, viņu ēkas pildīja strikti praktiskas funkcijas un neizcēlās ar ievērojamiem dekoriem. Labākie Harppanu arhitektūras piemēri ir sastopami Gujaratā, Gola Dhoro, Lothālā, Surkotadā un Bhagartavā, bet svarīgākās šīs kultūras liecības ir meklējamas Rajastānā un Kalibanganā.

Atnākot viduslaiku periodam, Indijā valdīja Maurju valdnieki, kas savu impēriju paplašināja ārpus Gangas ielejām, līdz pat Tamīlu zemēm. Impērijas izplešanās, relatīvi auglīgā Budisma, Džeinisma un citu Hindu kultu izplatība paātrināja vairāku arhitektonisko formu izaugsmi, kas visvairāk izpaudās dažādās reliģiskas nozīmes celtnēs, sākotnēji stupās un alu tempļos, bet vēlāk – patstāvīgās tempļu būvēs. Par stupām tika sauktas pusapaļi zemes uzbērumi, kurus būvēja pāri garīgo skolotāju, vai svēto kapa vietām. Arhitektiem koncentrējoties uz reliģiskā rakstura celtnēm, sekulārās ēkas tika atstātas novārtā.

Tempļu ēkās visspilgtāk izteicās Indijas arhitektūras meistarība. Lai arī pirmie tempļi bija pieticīgas celtnes, cauri gadsimtiem, soli solī ar reliģijas attīstību, tie ieguva savu raksturīgo stilu un formas. Vadoties pēc rakstiskajiem pierādījumiem, mēs zinām, ka deva-grahas vai dievu nami eksistēja jau 200 gadu pirms mūsu ēras. Šos dievnamus cēla no laika zobam nenoturīgiem materiāliem un tādēļ, līdz mūsdienām, nav apskatāms neviens labi saglabājies pirmatnējā Indiešu tempļa paraugs. Līdz ar to, ka Indijas subkontinentā mīt vairāk nekā 1600 tautas, tempļu daudzveidība ir milzīga. Tie atšķiras gan ar saviem izmēriem, simbolismu, dekoru, materiāliem un arhitektonisko stilu.

Lai gan lielākā daļa Indijas atradās Lielbritānijas kroņa kontrolē jau 19. gadsimta sākumā, britu arhitektūras iespaids sākās pēc 1857. gada Lielā dumpja, kad tiem izdevās stingri iecementēt savu politisko varu. Britu arhitektoniskās tendences visvairāk izpaudās tādās celtnēs kā Kristīgajās baznīcās, bungalo, biroju ēkās un villās. Šajā stilā atspoguļojās britu militāro un civilo inženieru ideju maisījums. Līdz ar karalienes arhitektūru, Indijā ienāca arī grieķu, romiešu, skotu un gotu stilu iezīmes, no kuras senāk iedvesmojušas pašus britus. Esot Lielbritānijas pakļautībā, Indija ieguva arī lieliskas vēlīnā baroka stilā celtas Kristiešu baznīcas. Spilgtākais tā piemērs ir Šimla Katedrāle Goa pilsētā, vairākas baznīcas Madrā un Svētā Paula Katedrāle Kalkutā.

Senās Ķīnas arhitektūra: Imperiālā grandiozitāte

great-wall-of-china-574925_1280

Senās Ķīnas arhitektūra spēlē nozīmīgu lomu pasaules arhitektoniskajā sistēmā. Ar unikālām raksturīpašībām, elegantu stilu un delikātu struktūru, Senās Ķīnas arhitektūra ir vērtīgs mākslas dārgums totalizators, kas, kā spogulis, atspoguļo ilgi pastāvošo Ķīnas vēsturi un kultūru.

Senās Ķīnas arhitektūra pastāv uz bilaterālās simetrijas pamata. Bilaterālā simetrija un ēku artikulācija, ir saskatāma viscaur Ķīnas arhitektūrā. Biroju ēkas, privātās rezidences, tempļi un pilis, visi seko principam, ka galvenajai struktūrai ir jākalpo kā asij. Sekundārās struktūras ir novietotas kā divi spārni, katrs uz savu pusi, no nozīmīgākās ēkas un tās pagalma. Vēl viena nozīmīga raksturīpašība ir apbrīnas vērtā koka apdare. Koka stabi, baļķi, pārsedzes un sijas sastāda celtnes rāmi. Vienīgā sienu funkcija ir sadalīt ēku telpās, bet rāmis uzņem visu nesošo slodzi. Šāds risinājums ir unikāls Ķīnai. Senās Ķīnas arhitektūra var tikt iedalīta trīs kategorijās: imperiālā arhitektūra, reliģiskā arhitektūra un dārzs.

Ķīnas pilis pārstāv attiecīgās dinastijas augstāko arhitektūras līmeni. Senā Ķīnas feodālā sabiedrība piedzīvoja neskaitāmu piļu celtniecību, kas tika celtas, lai apmierinātu imperatoru ekstravagantā dzīvesveida vajadzības un pasargātu to valdīšanas valstiskumu. Imperiālā arhitektūra uzglabā šīs senās tautas inteliģences, radošuma liecības un atstāj paliekošas iezīmes modernajā arhitektūrā gan pašā Ķīnā, gan ārpus tās robežām. Kā izteiksmīgākā Senās Ķīnas arhitektūras forma, impēriskā arhitektūra ir ļoti krāšņa, ar rūpīgu plānojumu un majestātiskām dekorācijām. Vairākas sevišķi smalkas arhitektoniskas detaļas tika pielietotas tikai imperatoru vajadzībām. Viens šāds piemērs ir dzeltenu dakstiņu pielietojums, jo šāds bija tradicionālais valdnieku tonis. Ķīnas drakoni, vēl viens Impēriskās Ķīnas simbols, ir izplatīts dekors valdnieku rezidenču jumtos, sijās un kolonnās.

Reliģiskā Ķīnas arhitektūra ir apbrīnojama pērle Senās Ķīnas kultūras dārgumu lādē. Tā ir ne tikai ievērojama pateicoties savai unikālajai arhitektoniskajai struktūrai, bet tās iekšējo dekorējumu kā Budas portretu, gravējumu, kaligrāfijas un mēbeļu dēļ, kas visi ir augstvērtīgi senās mākslas paraugi. Reliģiskā arhitektūra Ķīnā pārsvarā ir Budistu, Taoistu kazino un Lamaistu arhitektūra. No minētajiem tieši Budistu tempļi, kuros augstā lidojumā apvienojušies augstākās klases kaligrāfijas, akmeņkaļu un glezniecības meistari, izpelnās vislielāko senās kultūras piekritēju apbrīnu.

Dārza arhitektūra ir neatņemama un ļoti raksturīga Senās Ķīnas arhitektūras sastāvdaļa. Minga un Žinga dinastijas pārstāv šīs Ķīnas arhitektūras novirziena zelta laikmetu. Dārza arhitektūras kategorija var iedalīt sīkāk vēl divās daļās: Imperiālie dārzi Ķīnas ziemeļos un privātie dārzi dienvidos. Apkopojot milzīgās valsts labākos amatniekus un dārzniekus, kopā ar bezizmēra finansiālo atbalstu no impērijas kases, impēriskie dārzi šokē ar saviem grandiozajiem izmēriem, iespaidīgajām celtnēm un izsmalcinātajām dekorācijām. Tādi dārzi ir izkaisīti viscaur mūsdienu Pekinai, no kuriem ievērības cienīgākais atrodas Pekinas Vasaras pilī. Privātie dārzi krietni atpaliek savos izmēros un grandiozitātē, bet ne izsmalcinātībā. Atšķirībā no impēriskajiem dārziem tiem nav jāseko tradicionālajam imperiālajam stilam, kā rezultātā tajos ir sastopama lielāka daudzveidība, katram privātajam īpašniekam dekorējot savu dārzu atbilstoši savai individuālajai gaumei.

Pateicoties savai ļoti senajai vēsturei, milzīgajām bagātībām, kā arī minimālajai ietekmei no citām klasiskajām kultūrām, Senajā Ķīnā ir atrodamas neskaitāmas pasaules arhitektūras vēstures pērles. Kā kultūra, kas nav savijusies pārējo klasisko civilizāciju mezglā, Ķīna piedāvā unikālu un alternatīvu pieeju arhitektonisko izpildījumu un noformējumu. Senās Ķīnas arhitektūra varbūt nav iespaidojusi pārējo pasauli tik plaši kā Grieķu un Ēģiptiešu kultūras, bet noteikti tikpat spilgtu gan.