Indijas arhitektūras vēsture

Indijas arhitektūras pirmsākumi ir meklējami vēl aizvēsturē, agrajiem cilvēkiem cēla savas pirmatnējās būves, tās raksturīgā forma veidojās mūsu ēras pirmajos gados, bet savu zelta laikmetu tā piedzīvoja agrajos viduslaikos. Vēlāk, viduslaiku beigās planšetes, Indija ienāca Islāms, kā arhitektūra atstāja nozīmīgu iespaidu vietējā arhitektūrā. Abu lielisko stilu sakausējuma eksperiments tika pilnībā realizēts Mogulu impērijas pastāvēšanas laikā. Kamēr tā sauktā Mogulu arhitektūra vēl turpināja izplatīties, Indijā ieradās briti, kas arī sniedza savu ieguldījumu senās zemes arhitektūrā.

Agrāko Indijas būvju atliekas glabā liecības vēl no aizvēstures laikiem. Spilgtākie pierādījumi tam ir atrodami Balučistānā, Sindā, Bhimbetkā, Kašmirā un citos Indijas reģionos. Šajās vietās saglabātās celtniecības liecības ir izteikti primitīvas, tā kā aizvēstures cilvēks dzīvoja dabīgās alās un viņa mākslinieciskā izteiksme aprobežojās ar alu zīmējumiem un instrumentu rotājumiem.

Celtniecības aktivitātes guva ievērojamu impulsu līdz ar urbanizācijas sākšanos plašajos līdzenumos un lielo upju krastos. Šīs pilsētas pieder pie Indusa Ieleju civilizācijas, kas ir saukta arī par Harppanu kultūru, un tās pieredzēja savu briedumu 4500 līdz 4000 gadu senā pagātnē. Par spīti augstai pilsētu plānojuma un celtniecības tehniku izpratnei, nav saglabājušās liecības par Harppanu ēras būvēm, kas varētu lepoties ar lielu augstumu. Atšķirībā no saviem laikabiedriem citur pasaulē, viņu ēkas pildīja strikti praktiskas funkcijas un neizcēlās ar ievērojamiem dekoriem. Labākie Harppanu arhitektūras piemēri ir sastopami Gujaratā, Gola Dhoro, Lothālā, Surkotadā un Bhagartavā, bet svarīgākās šīs kultūras liecības ir meklējamas Rajastānā un Kalibanganā.

Atnākot viduslaiku periodam, Indijā valdīja Maurju valdnieki, kas savu impēriju paplašināja ārpus Gangas ielejām, līdz pat Tamīlu zemēm. Impērijas izplešanās, relatīvi auglīgā Budisma, Džeinisma un citu Hindu kultu izplatība paātrināja vairāku arhitektonisko formu izaugsmi, kas visvairāk izpaudās dažādās reliģiskas nozīmes celtnēs, sākotnēji stupās un alu tempļos, bet vēlāk – patstāvīgās tempļu būvēs. Par stupām tika sauktas pusapaļi zemes uzbērumi, kurus būvēja pāri garīgo skolotāju, vai svēto kapa vietām. Arhitektiem koncentrējoties uz reliģiskā rakstura celtnēm, sekulārās ēkas tika atstātas novārtā.

Tempļu ēkās visspilgtāk izteicās Indijas arhitektūras meistarība. Lai arī pirmie tempļi bija pieticīgas celtnes, cauri gadsimtiem, soli solī ar reliģijas attīstību, tie ieguva savu raksturīgo stilu un formas. Vadoties pēc rakstiskajiem pierādījumiem, mēs zinām, ka deva-grahas vai dievu nami eksistēja jau 200 gadu pirms mūsu ēras. Šos dievnamus cēla no laika zobam nenoturīgiem materiāliem un tādēļ, līdz mūsdienām, nav apskatāms neviens labi saglabājies pirmatnējā Indiešu tempļa paraugs. Līdz ar to, ka Indijas subkontinentā mīt vairāk nekā 1600 tautas, tempļu daudzveidība ir milzīga. Tie atšķiras gan ar saviem izmēriem, simbolismu, dekoru, materiāliem un arhitektonisko stilu.

Lai gan lielākā daļa Indijas atradās Lielbritānijas kroņa kontrolē jau 19. gadsimta sākumā, britu arhitektūras iespaids sākās pēc 1857. gada Lielā dumpja, kad tiem izdevās stingri iecementēt savu politisko varu. Britu arhitektoniskās tendences visvairāk izpaudās tādās celtnēs kā Kristīgajās baznīcās, bungalo, biroju ēkās un villās. Šajā stilā atspoguļojās britu militāro un civilo inženieru ideju maisījums. Līdz ar karalienes arhitektūru, Indijā ienāca arī grieķu, romiešu, skotu un gotu stilu iezīmes, no kuras senāk iedvesmojušas pašus britus. Esot Lielbritānijas pakļautībā, Indija ieguva arī lieliskas vēlīnā baroka stilā celtas Kristiešu baznīcas. Spilgtākais tā piemērs ir Šimla Katedrāle Goa pilsētā, vairākas baznīcas Madrā un Svētā Paula Katedrāle Kalkutā.